Reiz dzīvoja brīnišķīgi ļaudis. Viņi dzīvoja cietumā. Cietums bija labiekārtots, katram bija darbs, alga - ārstēja, izglītoja par velti. Dzīve bija viegli pelēcīga, bet ciešama. Cietuma režīms ir cietuma režīms - priekšnieku noteikta kārtība un disciplīna. Tie, kas dzīvoja augstāk, no kameru restotajiem lodziņiem redzēja pāri cietuma žogam. Tai pusē zāle bija zaļāka, zvirbuļi resnāki, lakstīgalas dziedāja primadonnu balsīs, jaunieši audzēja matus līdz papēžiem, veikali bija pilni tādiem labumiem, par kādiem cietuma kiosku rindā bija aizliegts pat runāt. Taču cietuma lielajā estrādē, muzejā, sporta zālē, klubā gan gāja jautri. Ieslodzītie aizmirsās - dziedāja, dejoja, sportoja, gleznoja, līmēja no kartona sapņu mājiņas, no krāsainiem papīrīšiem lika kopā pasauli, kādu iztēlojās esam aiz žoga. Viņi nebija pavisam nelaimīgi. Viņi bija mazliet pat laimīgi, jo viņi mācēja sapņot. Viņi sapņoja un ticēja, ka tādai jābūt īstenībai. Kādu dienu cietuma žoga brīvības pusē sāka pulcēties daudz ļaužu - gan vieglajām, gan smagajām automašīnām. Daži bija atbraukuši arī ar tankiem un kaujas helikopteriem. Pār visiem plīvoja plakāti "Mēs jūs glābsim!", "Mēs jūs atbrīvosim!", "Lieniet laukā no kamerām!", "Esiet drosmīgi - pieprasiet atvērt vārtus!" Ieslodzītajos atmodās cerība, tie pulcējās, jo ticēja, ka tas ir tas, ko bija redzējuši savos sapņos. Ieslodzītie noticēja, ka viņu sapņi kļūst par īstenību. Sākās īsta cīņa. Daži pat gāja bojā. Vārti pavērās, atbrīvotāji un ieslodzītie satikās, apkampās, raudāja. Raudāja arī cietuma apsargi, nežēlīgais priekšnieks un tam iztapīgie ierēdņi. Tie, kas vēl vakar meta karcerī par Bībeles lasīšanu un tautas dziesmu dziedāšanu, šodien jau stāvēja ar Bībelēm padusēs, līdzi dziedādami tautas himnu. Visi kopā nojauca cietuma mūrus, ēkas pārvērta modernos namos - fabrikas, rūpnīcas, saimniecības pārvērta lielveikalos, golfa laukumos, platību pļāvumos, saulainos izcirtumos. Viss tika pārkārtots tā, kā tam bija jābūt. Pilns teksts: http://tautasvarasfronte.lv E tautasvarasfronte[at]gmail.com